Latvijas Lielloža

Rīgas loža "Jāņuguns" (vācu: Johannisfeuer) bija vienīgā brīvmūrnieku loža, kas Rīgā darbojās pēc Pirmā Pasaules kara. Ložu pēc latviešu kuģu kapteiņa Mārtiņa Sniķera ierosmes 1924. gada 17. novembrī nodibināja Rīgā dzīvojošie brīvmūrnieki, kas pēc pasaules kara bija palikuši Latvijā. Dibinātāji pārsvarā bija vācu militārās ložas "Hanziešu uzticība" (Hanseatentreue) brāļi. Loža sākumā strādājusi Anglikāņu ielā 5, Rīgas Tirgotāju apvienības nama lielajā zālē, vēlāk Lielās ģildes namā. Ložas brāļu vairākumu veidoja Lielās ģildes un Sv. Jāņa (Mazās) ģildes locekļi, kā arī Melngalvju brālības locekļi, kuģu kapteiņi un fabriku īpašnieki. 

 

Dibināšanas patentu loža saņēma no Vācijas Brīvmūrnieku Lielās Zemes Ložas, bet drīz vien pasludināja sevi par no ārzemju lielložām neatkarīgu ložu. Rīgas loža "Jāņuguns" strādāja Cinnendorfa rituāla pirmajos trīs grādos, augstākos grādos esošie brāļi brauca uz Kēnigsbergas Andreja ložu un kapitulu. Pēc brīvmūrniecības aizlieguma Vācijā 1935. gadā Rīgas loža "Jāņuguns" mēģināja pievienoties Zviedrijas lielložai, bet nesaņēmusi atbalstu, apturēja darbību 1938.gadā.

​

Galvenais ložas aktīvās darbības pārtraukšanas iemesls bija tas, ka lielākais vairums tās biedru bija vācbaltiešu tirgotāji un rūpnieki, kas baidījās, ka viņu tālākā līdzdalība brīvmūrnieku ložā var izsaukt Vācijas partneru morālu nosodījumu un saimnieciskas represijas. Tāpēc "Jāņuguns" biedru skaits strauji samazinājās no 60 līdz 30. Sakarā ar finansu grūtībām ložai nācās atteikties no savām telpām Lielās ģildes namā un mitināties kādā mednieku klubā. Rīgas loža "Jāņuguns" atjaunoja darbību 1993. gada 8. maijā, tika regularizēta Seno, brīvo un akceptēto mūrnieku (AF&AM) sistēmā 1996. gada maijā. 2003. gada 8. martā tā kopā ar Rīgas ložām "Pie zobena" un "Ziemeļzvaigzne" nodibināja Latvijas lielložu.